Līga apstājās pie vārtiņiem un neizpratnē paskatījās apkārt. Vasarnīcas zemesgabals izskatījās pilnīgi citādi, nekā viņa gaidīja. Garu nezāļu un pamestu dobju vietā viņa ieraudzīja glītas taciņas, apgrieztus krūmus un koptus ābeles. It kā šeit kāds būtu dzīvojis, nevis pametis visu likteņa varā pirms vairākiem gadiem.
“Dīvaini,” viņa nomurmināja, atgrūžot čīkstošos vārtiņus.
Māte Dace bija pārliecinājusi, ka nav braukusi uz vasarnīcu. Līga tolaik aizstāvēja diplomdarbu un bija pilnībā aizmirsusi par dārza darbiem. Arī vēlēšanās nebija – šo vietu saistīja pārāk daudz sāpīgu atmiņu. Un tā Līga ieradās šeit – cerībā uz mieru un iespēju sakārtot savas domas.
Māja viņu sagaidīja tīra. Nebija ne zirnekļu tīklu, ne peļu, ne sasmakušas telpas. Logi acīmredzot bija nesen mazgāti, grīdas slaucītas. Uz galda vāzē stāvēja lauku puķes – pavisam svaigas, nevītušas.
Līga iegāja virtuvē. Arī tur valdīja kārtība: trauki salikti savās vietās, plīts notīrīta, pat aizkari izmazgāti un izgludināti. Viņas sirds strauji ieklabējās – vai tikai šeit nav ievākušies nelikumīgi iemītnieki? Tā taču mēdzot būt: kamēr saimnieki ir pilsētā, vasarnīcu aizņem sveši cilvēki.
Viņa paskatījās pa logu un sastinga. Starp ābelēm kustējās slaids vīrietis nodilušās drēbēs – pusmūža vīrs nesteidzīgi apgrieza sausos zarus. Viņa kustības bija pārliecinātas, pierastas, it kā viņš to būtu darījis visu savu mūžu.
“Hei!” Līga iesaucās, atverot durvis. “Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt?” Vīrietis sarāvās un pagriezās. Viņa sejā atspoguļojās apjukums. Viņš lēnām nolaida dārza šķēres un noņēma cepuri, it kā atvainodamies. “Atvainojiet,” viņa balss izrādījās klusa, gandrīz dobja. “Es nezināju, ka atbrauksiet. Domāju, vasarnīca joprojām ir tukša.”
“Nekavējoties atbildiet: kas jūs esat un ko te darāt?” Vīrietis saminstinājās, mīņājoties no kājas uz kāju. “Mani sauc Jānis. Es… kopju jūsu dārzu. Jau trešo gadu.” “Kurš jums atļāva?” Līga sajuta, kā emocijas sajaucas ar neizpratni. “Neviens,” viņš godīgi atzina. “Vienkārši… dārzs stāvēja tukšs, bija žēl. Labs dārzs, ābeles teicamas.”
Līga apmulsusi skatījās uz svešinieku. Loģika ieteica izsaukt likumsargus– cilvēks ielauzies svešā teritorijā, piesavinājies ražu, saimnieko bez atļaujas. Bet kaut kas viņu apturēja.
“Kāpēc jūs to darāt?” viņa jautāja. Jānis paraustīja plecus. “Pats nezinu. Varbūt vientulība nomoka. Es dzīvoju netālu, vecā mājā pie meža. Viens pats. Bērni aizbraukuši, sieva… pirms trim gadiem aizgāja. Tā nu es klīstu apkārt, meklēju sev darbu. Ieraudzīju jūsu pamesto dārzu, sāku palīdzēt. Sākumā vienkārši atkritumus novācu, tad iejutos.”
Viņa vārdos nebija jūtama sevis žēlošana, tikai vienkārša faktu konstatācija. Līga pēkšņi sajuta dīvainu saikni ar šo cilvēku – viņi abi bija izmesti no ierastās dzīves, abi meklēja mierinājumu vienkāršos darbos.
“Vai ņēmāt ābolus?” viņa jautāja. “Ņēmu,” Jānis pamāja. “Bet nedaudz. Pārsvarā tos, kas nokrituši. Žēl taču, iet postā. Kompotu vāru, ievārījumu. Kaimiņienei gados, kas dzīvo viena, aiznesu – viņai tas ir prieks.” Līga nopūtās. Tas viss izskatījās absurdi, bet aizvainojuma vietā viņa juta tikai nogurumu un dīvainu atvieglojumu. Zemesgabals ir kārtībā, dārzs kopts, māja tīra. Vai tad ne par to viņa sapņoja, nolemjot doties prom no pilsētas?
“Gribat tēju?” viņa negaidīti sev pašai piedāvāja. Jānis pārsteigts paskatījās uz viņu. “Nopietni?” “Nāciet iekšā. Parunāsim.”
Viņi sēdēja verandā, malkojot stipru tēju no vecā mātes servīzes. Jānis stāstīja par dārzu, par to, kā kārtojis ābeles, apgriezis avenes, labojis sētu. Viņš runāja aizrautīgi, aizmirstot par savu samulsumu. Līga klausījās un pēkšņi saprata – šim cilvēkam patiešām bija svarīgi rūpēties par kaut ko dzīvu, vajadzīgu. Kopdams svešu dārzu, viņš dziedināja savas brūces.
“Sieva jūs vispār nebrīdināja, ka aizies?” Līga jautāja. Jānis sakņupi pasmaidīja. Viņi ilgi klusēja. Aiz loga šalkoja ābeles, kaut kur čivināja putni, vējš čabināja lapas. Mierīgi un klusi. “Ziniet ko,” Līga teica, “vienosimies. Es šeit pavadīšu visu atvaļinājumu – mēnesi. Jūs varat nākt un palīdzēt dārzā. Bet tikai ar manu atļauju, bez slepeniem apmeklējumiem. Un ābolus – ņemiet, cik vajag. Tāpat es tik daudz neapēdīšu.”
Jānis pārsteigts uzlūkoja viņu. “Nopietni? Jūs taču varējāt izsaukt likumsargus.” “Varēju,” Līga pasmaidīja. “Bet kāpēc? Jūs neesat slikts. Vienkārši vientuļš cilvēks, kuram vajadzēja par kaut ko rūpēties. Un man tieši vajadzīga palīdzība dārzā – es no tā neko nesaprotu.”
Tā sākās viņu neparastā draudzība. Jānis nāca katru rītu, strādāja dārzā, stāstīja par augiem, rādīja, kā pareizi kopt ābeles. Līga viņam palīdzēja, pamazām iejūtoties vasarnīcas dzīves ritmā. Darbs nomierināja, novērsa domas no smagajām domām.
Kādu vakaru, kad viņi sēdēja uz lieveņa un vēroja saulrietu, Jānis pēkšņi teica:
“Ziniet, es visu mūžu strādāju rūpnīcā. Kā virpotājs. Labi pelnīju, māju uzcēlu, bērnus uz institūtiem aizsūtīju. Bet laimīgs nebiju. Visu laiku domāju: lūk, es nopelnīšu vairāk, lūk, nopirkšu jaunu mašīnu, tad dzīvosim labi. Un beigās paliku viens pats lielā mājā. Bērni atbrauc reizi gadā, sieva aizgāja, draugi visi aizklīduši.”
“Un ko tagad?” “Tagad sapratu: laime nav naudā vai pirkumos. Tā ir vienkāršās lietās. Kā tagad: sēžam, tēju dzeram, saulrietu vērojam. Dārzs šalko. Dzīve rit. Tā arī ir laime, tikai es to agrāk nepamanīju.”
Līga aizdomājās
Viņa vārdos bija patiesība. Arī viņa visu mūžu dzinās pēc kaut kā – panākumiem mācībās, karjeras, atzinības. Domāja, ka sasniegs mērķi, tad priecāsies. Bet rezultātā – sliktums. “Varbūt mums visiem ir vajadzīgs tāds dārzs,” viņa klusi teica. “Lai apstātos, padomātu, saprastu, kas patiesībā ir svarīgs.”
“Varbūt,” Jānis piekrita. Pēc divām nedēļām vasarnīcā negaidīti ieradās māte Dace. Līga nebija gaidījusi viņas vizīti un apmulsa, kad viņa parādījās uz sliekšņa ar milzīgu pārtikas somu.
“Nolēmu apciemot, kā tev te klājas,” māte paziņoja, aplūkojot dārzu. “Oho, tu te esi pastrādājusi! Dārzs kā no bildes.” “Mammu, tas neesmu es,” Līga atzinās. “Šeit palīdzēja viens cilvēks. Jau sen. Pieskatīja dārzu.”
Māte sarauca pieri. “Kas par cilvēku? Svešs?” “Kaimiņš. Jānis. Labs vīrs, neuztraucies.” Bet māte jau bija modra. Viņa visu mūžu bija mācījusi meitu neuzticēties svešiniekiem, pārbaudīt nodomus, šaubīties.
“Kur viņš ir? Nekavējoties parādi!” Jānis tieši bija dārzā, grieza ķiršu atvases. Ieraugot svešo sievieti, viņš samulsa un sastinga ar dārza šķērēm rokās. “Jūs te saimniekojat?” māte viņam teica. “Kurš jums atļāva?” “Mammu, nomierinies!” Līga mēģināja viņu apturēt. “Mēs vienojāmies, viņš man palīdz.”
“Palīdz! Es redzu, kā viņš palīdz! Saimniecību posta!” “Kādu posta?!” Līga sajuta, kā viņā uzvārās. “Paskaties apkārt! Viss ir kārtībā, pateicoties viņam! Bet tu gadiem te nebrauci, un es arī ne! Dārzs būtu aizaudzis ar nezālēm, māja būtu sabrukusi!”
“Es iešu,” viņš nomurmināja. “Atvainojiet.” “Jāni, pagaidiet!” Līga iesaucās, bet viņš jau bija paslēpies aiz krūmiem.
Beigu sākums
Nākamajā dienā Līga devās pie Jāņa. Viņš dzīvoja nelielā mājā ciema malā, kuru ieskāva biezi krūmāji. Kad viņa pieklauvēja, viņš neatvēra uzreiz, acīmredzot pārsteigts par vizīti. “Atvainojiet par vakardienu,” Līga teica. “Mamma nevēlējās jūs aizvainot. Viņa vienkārši… uztraucās.”
Jānis atmeta ar roku. “Nu labi, es saprotu. Neapvainojos. Pats būtu tāpat modrs, ja būtu viņas vietā.” “Atnāciet šodien. Mamma grib atvainoties personīgi.” “Nevajag, viss kārtībā.” “Jāni, lūdzu. Viņa patiešām grib.” Viņš brīdi šaubījās, bet pēc tam piekrita.
Māte Dace sagaidīja Jāni ar ābolkūku un tēju, samulsusi atvainojās, izjautāja par viņa dzīvi. Pamazām saspīlējums izzuda, saruna iegājās. Izrādījās, ka viņiem ar Jāni ir kopīgi paziņas ciemā, un arī atmiņas līdzīgas – abi atcerējās laikus, kad šeit bija vairāk dzīvības, notika svētki, strādāja veikali.
“Jūs sen dzīvojat viens?” māte jautāja. “Trīs gadus. Bērni Rīgā, mazbērnus redzu reti. Ilgojos, protams, bet neuzbāžos. Viņiem ir sava dzīve.” “Un es uzbāzos,” māte nopūtās. “Domāju, tā meita būs tuvāka, bet iznāca otrādi.” Līga pārsteigti paskatījās uz viņu. Māte pirmo reizi atzina, ka ir kļūdījusies. Tam bija liela vērtība.
“Ziniet,” Jānis teica, “es te padomāju. Man mājās ir daudz stādu, labu šķirņu. Varu padalīties, ja vēlaties. Pavasarī iestādīsiet, pēc pāris gadiem būs raža.” “Tas būtu lieliski,” Līga priecājās. “Tiesa, es nezinu, kā tos kopt.” “Iemācīšu,” Jānis pasmaidīja. “Tas nav grūti, galvenais ir vēlme.”
Līdz atvaļinājuma beigām Līga jutās kā pavisam cits cilvēks. Mierīga, atpūtusies, gatava atgriezties pilsētā. Bet tagad viņa zināja: šeit, vasarnīcā, viņai ir vieta, kur vienmēr var atgriezties. Un ir cilvēks, kurš priecāsies par viņas ierašanos. “Jāni, paldies jums par visu,” viņa teica aizbraukšanas dienā. “Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti man palīdzējāt.”
“Tas jums paldies,” viņš atbildēja. “Jūs man atgriezāt ticību cilvēkiem. Es jau domāju, ka nevienam neesmu vajadzīgs. Bet izrādījās, esmu. Un tas ir dārgi vērts.” Līga draudzīgi apskāva viņu, apsolīja braukt biežāk. Māte arī sirsnīgi atvadījās, uzaicināja Jāni ciemos uz pilsētu, ja viņš sakrājās.
Ceļā uz mājām māte pēkšņi teica: “Zini, es priecājos, ka tu satiki šo cilvēku. Viņš tiešām ir labs.” Līga uzsmaidīja. “Jā, mammu. Labs. Žēl, ka dzīvē mēs reti pamanām tādus cilvēkus. Visi skrienam kaut kur, dzenamies pēc panākumiem, bet blakus dzīvo tie, kas vienkārši vēlas būt noderīgi. Un tas ir daudz vērtīgāk.”
Māte domīgi pamāja. “Varbūt arī man vajadzētu biežāk braukt uz vasarnīcu. Klusums, daba… Tur galva kļūst skaidrāka.” “Brauc,” Līga piekrita. “Jānis palīdzēs, ja kas. Viņš tiešām ir lietpratējs.”
Pusgads pagāja. Līga patiešām sāka braukt uz vasarnīcu biežāk – uz nedēļas nogalēm, svētkos. Katru reizi atrada dārzu ideālā kārtībā. Jānis joprojām palīdzēja, tagad jau oficiāli, kā ģimenes draugs. Viņi kopā stādīja jaunus kokus, plānoja puķu dobes, apsprieda ražu. Māte Dace arī brauca, turklāt arvien biežāk. Viņa teica, ka šeit jūtas mierīgāka, vieglāk elpo. Kādu dienu viņa atzinās, ka vēlas pārcelties uz vasarnīcu pavisam – pilsētā esot trokšņaini, kaimiņi sveši, bet šeit – sava pasaule, sava dzīve.
“Mammu, bet tu nebaidies viena?” Līga jautāja. “Ne jau viena. Jānis ir blakus, kaimiņi labi. Un tu brauksi ciemos. Man ar to pietiek.” Līga saprata: māte beidzot iemācījusies atlaist. Vairs neturējās pie pagātnes, neprasīja pastāvīgu klātbūtni. Vienkārši dzīvoja, priecājās par to, kas ir. Un kādā pavasarī, kad ābeles ziedēja, Jānis atnesa jaunas šķirnes stādus.
“Šī ir Antonovka,” viņš paskaidroja. “Ziemas šķirne, āboli vēlāki, bet garšīgi. Labi uzglabājas, līdz pat pavasarim.” “Iestādīsim pie lapenes,” Līga ierosināja. “Tur tieši ir vieta.”
Viņi visi trīs – Līga, māte un Jānis – raka bedres, stādīja kociņus, laistīja, sapņoja par nākotnes ražu. Un šajā brīdī Līga saprata: lūk, tā ir īstā laime. Ne karjerā, ne naudā, ne atzinībā. Bet gan vienkāršās lietās – rūpēs par dzīvo, saskarsmē ar tuviniekiem, dārza klusumā, ko esi izaudzējis pats ar savām rokām.
“Ziniet,” viņa teica, aplūkojot dārzu, “es agrāk domāju, ka vasarnīca ir apgrūtinājums. Bet izrādījās – glābiņš.” Jānis pasmaidīja. “Katram savs. Kādam dārzs ir sakņu lauks un raža. Kādam – atpūta no kņadas. Bet man – iespēja būt vajadzīgam.” Māte pamāja. “Bet man – otrā iespēja. Iespēja dzīvot citādi, neatkārtojot vecās kļūdas.”
